Senlatviešu Ziemassvētki

Šoreiz pastāstīsim par Ziemassvētkiem, kā tos svinēja senāk, kad vēl vadījās pēc 9 dienu nedēļas un mēnešu vietā bija laiki, kas galvenokārt nosaukumos atpoguļoja to, kas notiek dabā. LATVIEŠU tautai senāk un arī tagad ir divi nozīmīgi svētki, kas sasaucas ar Sauli, pareizāk sakot ar Saules griešanos. Tie ir ziemas un vasarasSaulgrieži! Ziemas saulgriežos, kad visdziļākai tumsai seko jauns gaismas pieaugšanas periods, mēs svinam Ziemassvētkus.

Latviešu gaskārtā Ziemassvētki ieņem ievērojamu vietu, un svinības ilgst četras dienas, kas Gregorija kalendārā iekrīt laikā no 20. līdz  23. decembrim. Gadskārtas svinības latvieši senatnē apzīmējuši par laikiem vai dienām, izņemot Ziemassvētkus, kas vienīgie nosaukti par svētkiem.  “Svētki” atvasināts no vārda “svēts” ar pirmatnējo nozīmi balts, tīrs, spodrs, gaišs, kas parāda Ziemassvētku vissenāko un dziļāko saturu. Ziemassvētku svētīšanai saskatāmi it kā divi dažādi cēloņi:  pirmkārt, tie ir saulgriežu laiks, kad pēc visdziļākās tumsas atgriežas gaisma, saule atkal sāk savu augšupeju, un otrkārt, tas ir Dieva dzimšanas laiks.

“Svētki nāca svētījami, Liela diena lielījama.

Svētkos svētais Dieviņš dzima, Lieludienu nokrustīja.”

Ziemas saulgriežu teiksmu tēli ir svinību personificējums jeb cilvēkojums – četri brāļi Ziemassvētki. Viņi visi ir Dievadēli, bet dainas tos nekad atsevišķi nenosauc vārdos, ne arī citādi izdala no grupas.  Simbolizēdami gan ziemas saulgriežus, gan ar tiem saistītās svinību dienas, viņi sevī apvieno gadskārtas teiksmu tēlu divējo dabu:  teiksmaino izcelsmi debesu izplatījumā un svinamo laiku cilvēkojumu. Četrus brāļus Ziemassvētkus vēl raksturo viņu skaļā ierašanās, daudzie pavadoņi un dažādi priecīgi braukšanas trokšņi.  Visbiežāk dainās attēlots, ka viņi ierodas no Rīgas vai Daugavas. Tāpat arī Ziemassvētku skaļums dainās izteic ledus lūšanas un plaisāšanas trokšņus, kas dzirdami sala laikā. Šis atstātais mantojums un mūsu senču svinēšanas “hronikas” ļoti spilgti parāda, cik vienoti viņi ir bijuši ar norisēm dabā un cik vērīgi viņi ir bijuši!

Dainas sevišķi izceļ Ziemassvētku bagātību.  Tā izpaužas ne tikai viņu greznajās kamanās un atvestajās dāvanās, bet arī bagātībā, kas līdz ar Ziemassvētkiem atnāk sētā.

“Sen gaidīju, nu atnāca tie bagāti Ziemassvētki;
Ziemassvētki atbraukuši rakstītām kamanām.”

Ļaudis ar labvēlību apcer četru brāļu Ziemassvētku guldināšanu viņu uzturēšanās laikā sētā.  Visur, kur vien Ziemassvētki pārgulējuši, sagaidāma svētība, bagātība un auglības vairošanās.  Tāpēc dainas uzskaita visas saimniecības ēkas, kur  Ziemassvētku apmešanās ar visiem zināmo bagātības un auglības nešanu būtu vēlama.

Kur bijāt, Ziemassvētki, kur naksniņu gulējāt?
– Pie zirgu stallīša pažobelē.
Kur bijāt, Ziemassvētki, kur naksniņu gulējāt?
– Pie govju stallīša pažobelē.
Kur bijāt, Ziemassvētki, kur naksniņu gulējāt?
– Pie cūku stallīša pažobelē.
Kur bijāt, Ziemassvētki, kur naksniņu gulējāt?
– Pie rijas dortiņu pažobelē.
Kur bijāt, Ziemassvētki, kur naksniņu gulējāt?
– Pie nama dortiņu pažobelē.

Gatavošanās.

Jau labu laiku pirms Ziemassvētkiem ļaudis sāk tiem gatavoties, apkopdami sētu un istabu.  Sevišķu vērību pievērš istabas pušķošanai.  Raksturīgi telpu greznojumi Ziemssvētkos ir no salmiem gatavoti pakari – puzuri.

Ziemassvētki ir bagātāki par citām gadskārtas svinībām, kas redzams arī visu pieminēto ēdienu daudzumā un dažādībā.  Galvenie  Ziemassvētku ēdieni ir  cūkas šņukurs (smeceris), cūkas galvas puse, pupas, zirņi, zīdenis, kūķis un dzērienam alus. Īpatnēji cienasti Ziemassvētkos ir kaņepju rauši un dzīvas (nemaltas) labības ēdieni. No dzīvas labības vāra grūdeni (zīdeni) un koču (kūķi, ķūķi).  Šo ēdienu nosaukumos un gatavošanā daudz variāciju, bet visvairāk lietoti mieži, kam vārot pievieno cūkas galvas pusi, žāvētu cūkas taukumu, zirņus, pupas, kartupeļus, tā radot dažādību.

Greznums tērpā un rotās piederas visām senajām gadskārtas svinībām un godiem, jo Dievam tīk daiļums un iznesība. Ziemassvētku greznība un bagātības tēlojums vijas cauri visām svētku norisēm un atspoguļojas arī viņu atvestajās veltēs:  Ziemassvētku kamanās ir ne tikai dažādi svētku ēdieni, bet arī labas ražas cerība un lopu bagātība kūtij.

“Kam tie tādi melli zirgi pie manāmi rijas durvīm?
Ziemassvētku kumeliņi veda rudzus klētiņā.”

Ziemassvētku izdarības –  svinīgs brīdis, svētku mielasts, bluķa vilkšana, budēļu un kaladnieču gājieni, radu ciemošanās, zīlēšana un zīmīgas darbības, dzīres, dziedāšana, dejošana un rotaļas, vizināšanās ar ragaviņām. Jāsaprot, ka dainās minētais Ziemassvētku vakars domāts pussvētē pirms Ziemassvētkiem, jo latvieši šo valodas formu  lieto tādā nozīmē vēl šodien.  Arī citas ziņas apstiprina Ziemassvētku nodarbību iesākumu pussvētē. P. Einhorna apraksts par latviešu Ziemassvētkiem 1636. gadā ieturēts nosodošā un nicinošā tonī, bet tur lasāms, ka bluķa vilkšana notikusi Ziemassvētku priekšvakarā, kas ar bluķa sadedzināšanu turpinājusies visu nakti.  Arī dainas apliecina negulēšanu Ziemassvētku naktī.

“Negulu, negulu Ziemassvētku nakti,
Lai mani liniņi veldrē nekrīt.”

Bluķa vilkšana pēc vecu ļaužu liecībām saprotama kā aizgājušā gada grūtumu un nedienu sakopošana.  Kad bluķi sadedzina Ziemassvētku vakarā, tam līdzi sadeg arī visa gada neveiksmes, ļaunumi un bēdas.  Bluķa vikšanu izdara barā, dziedot Ziemassvētku dziesmas ar piedziedājumu “kaladū”.  Bluķa vilkšanu kādreiz dara vienas sētas ļaudis, citreiz arī vairākas sētas kopā.  Piesējuši bluķi virvē, ļaudis to velk sētā pa dažādām vietām, sevišķi, kur gadījušās likstas un nelaimes.  Nonākot pēdējā sētā, vilkšana beidzas ar bluķa sadedzināšanu.

Ziemassvētku mielasts aizņem lielu daļu vakara, un dziedāšana turpinās arī pie galda.  Raksturīgais piedziedājums Ziemassvētku dziesmām ir “kaladū”, bet citur arī lietots “taldaru”, sevišķi ķekatās ejot.

Ziemassvētku vakara īpatnējas darbības, kas ieilgst vēlu naktī ir:   nākotnes zīlēšana, zīmīgas izdarības un vērojumi. Zīlēšanas veidi ir dažādi.  Vēl vienmēr latviešiem ir iecienīta laimes liešana no svina, alvas vai sveču taukiem, kas gan tagad pārnesta uz Vecgada vakaru.  Ielejot izkausēto metālu vai taukus aukstā ūdenī, rodas īpatnēji veidojumi, kurus vērojot un tulkojot mēğina paredzēt laimi nākošā gadā. Arī dainas izceļ Ziemassvētku ilgo un jautro svinēšanu, kad dzīrojot un priecājoties naktis paliek negulētas.

“Zīmassvātku reitiņā aptecēju gūvu klāvu;
Redzu gūteņu dzumušu zelteitīm radzeņīm,
Zelteitīm radzeņīm, sudabreņa nadzeņīm.”

Ziemassvētkos sevišķi uzsvērta dejošana un rotaļās iešana ļaužu priekam. Viena no populārākajām arī vēl šobrīd ziemassvētku rotaļām ir  “Vilks un kaza” – kas arī ir pat gaisamas un tumsas saspēle.

Budēļos iešana, kas iesākusies jau Mārtiņos, sasniedz savu kuplāko izpildījumu Ziemassvētkos un izbeidzas tikai Meteņos līdz ar ziemas beigām, arī ir viena no mūsu senču piekoptajām tradīcijām Ziemassvētkos.  Kad dienas kļuvušas īsas un naktis gaŗas, tad pa sētām baros staigā un braukā pārģērbušies cilvēki – budēļi, ķekatas, danču bērni vai sigāni (čigāni).  Mārtiņos tos arī sauc par Mārtiņbērniem, bet visbiežāk lietotie nosaukumi ir budēļi un ķekatas. Vārds “budēlis” cēlies no darbības vārds “budīt”, kas nozīmē mudināt, skubināt.  Vārda nozīme  paskaidro budēļu izdarību uzdevumu: mudināt ļaudis nepadoties tumsas un ļaunuma ietekmei, veicināt patiesību un izskaust nepatiesību, vairot prieku un nest sētā auglību unn svētību.

Budēļu viepļi jeb maskas attēlo pārdabīgas būtnes (velnu, raganu, Lausku), dzīvniekus (lāci, kazu, vilku, gaili, dzērvi, zirgu), priekšmetus (dzirnaas, siena kaudzi, labības kūli), cilvēkus (gaŗo sievu, mazo vīru, čigānu, žīdu), augus ( kāpostu galvu, sēni, koku).  Šajos viepļos saskatāma simbolika, kas atbilst latviešu tautas raksturam un uzskatiem:  piemēram, vilks nozīmē ļaunumu, salu un tumsu;  lācis – tūļīgumu, slinkumu, miegainību;  zaķis – lišķību un bailes;  kaza – labos tikumus un gaismu;  dzērve – gudrību, apdomību un prātu;  gaŗā nakts melnas sievas veidā attēlo dabas pamiršanu rudenī, bet ne nāvi.

Budēļos gājēji jau sagatavojas laikus, katrs izvēloties sev piemērotu viepli un sagatavojot kādu priekšnesumu, ar ko uzstāties budēļu gājienos.  Padomā arī par piemērotu apğērbu, kas neirobežotu budēļu darbības, bet tomēr tajā pašā laikā dotu aizsardzību pret aukstumu.  Budēļi sagaida dāvanas, tāpēc jāsagatavo arī budēļu kules, paredzot labu uzņemšanu un devīgas saimnieces. Budēļu gājieni norit jautrā noskaņā.  Parasti tie notiek vakara tumsā, kad ceļā var gadīties arī neparasti piedzīvojumi.

“Budēlīši nosaluši, visu nakti maldījās
Pa krūmiem, pa mežiem, kamēr tika istabā.”

Kā Lieldienās pēršana ar pūpoliem veicina auglību un veselību, tā arī budēļu pēršana veicina dzimstību kūtī un istabā, auglību un labu ražu druvā, dārzā un visā sētā.  Budēļu pātaga ir pašas Māras izrakstīta, kas simboliski izteic viņas līdzdalību šai auglības veicināšanas darbībā.  Galvenais pērējs ir budēļu tēvainis.  Viņš izpeŗ  visus mājas ļaudis, un līdztekus budēļi peŗ arī cits citu.

Otra rituāla darbība, ar ko budēļi veicina sētas labklājību, ir kūts, klēts, tīrumu un dārzu apmeklēšana, katrā vieta dziedot piemērotas dziesmas.

Tādās kūsājošās svinībās, rotaļās, dziesmās un dejās mūsu senči svinēja šos svētkus! Kā jau minēts arī dainās, šajā laikā arī ļoti daudz izmantoja laiku un apciemoja savus kaimiņus, radus un draugus.

 Ziemassvētkus ļaudis pavada tāpat kā citus gadskārtas teiksmu tēlus pār kalnu, lai ar Dieva palīgu atkal sagaidītu citu gadu.

“Palaizdami Zīmassvātkus, kaļodū, kaļodū!
Da citam kalneņam, kaļodū, kaļodū!
Aizjyugsim vēja zyrgus, kaļodū, kaļodū!
Jyugsim kaula kamaneņas, kaļodū, kaļodū!
Nī pīkuss vēja zyrgi, kaļodū, kaļodū!
Ni tuos kaula kamaneņas, kaļodū, kaļodū!”

_{Info no http://www.dievturi.org}

Marğers Grīns un Māra Grīna,  LATVIEŠU GADS, GADSKĀRTA UN GODI,  ALA, USA 1983; 1987.  EVEREST, Rîga, 1992.